Edvarda Baha atziņas

vaksJa no sākuma līdz galam sekosim saviem ideāliem un savām vēlmēm ar visu mums piešķirto spēku, tad neveiksmju nebūs, mūsu dzīve būs izdevusies, mēs būsim veseli un laimīgi.

Mums katram šajā pasaulē jāveic Dievišķa misija. Tās īstenošanai dvēsele izmanto prātu un ķermeni kā instrumentus – ja visi trīs darbojas saskaņā, rezultāts ir pilnīga veselība un laime.

Par savu veselības stāvokli varam spriest pēc tā, cik laimīgi esam. Pēc tā, cik laimīgi jūtamies, varam zināt, vai sekojam dvēseles aicinājumam. Nav jābūt mūkam vai mūķenei vai jāslēpjas no pasaules. Pasaule ir radīta, lai mēs gūtu prieku un tai kalpotu. Tikai kalpojot ar prieku un mīlestībā, varam būt patiesi noderīgi un veikt savu darbu vislabāk.

Dvēsele – klusā, maigā balss, paša Dieva balss – runā ar mums caur intuīciju, instinktiem, alkām, ideāliem, mūsu ikdienišķajām simpātijām un antipātijām. Dvēsele runā tā, kā katrs no mums to vislabāk var sadzirdēt. Kā gan citādi lai Dievs ar mums runātu?

Ļaujot citiem iejaukties savā dzīvē, mēs pārstājam sekot dvēseles aicinājumam, un tas rada disharmoniju un slimību. Brīdī, kad sevī ļaujam ienākt cita cilvēka domai, tā novirza mūs no patiesā dzīves ceļa.

Laba veselība ir laimes izjūta, un laimi sasniegt ir ļoti viegli, jo tā rodama vienkāršajās lietās – darot to, ko mums ļoti patīk darīt, un esot kopā ar cilvēkiem, kuri mums patiešām patīk.

Atradīsim darbu, kas mums patīk visvairāk, un darīsim to! Lai šis darbs kļūst par daļu no mums, lai tas būtu tik dabisks kā elpošana, tik dabisks kā bitei medus vākšana, kā koks, kurš rudenī nomet savas vecās lapas un pavasarī dzen jaunas.

Mēs esam kā kravas kuģi, kas dodas uz dažādām pasaules zemēm – daži uz Āfriku, citi uz Kanādu vai Austrāliju, lai pēc tam atgrieztos savā ostā. Kāpēc doties līdzi kuģim uz Kanādu, ja mūsu mērķis ir Austrālija? Tas nozīmētu lielu kavēšanos.

Ja mēs ikvienam un visiem sev apkārt dosim brīvību, secināsim, ka esam kļuvuši ar mīlestību un pasaulīgiem labumiem bagātāki nekā agrāk, jo mīlestība, kas dāvā brīvību, ir tā lielā mīlestība, kas piesaista vēl ciešāk.

Iespējams, dzīves lielākā mācība ir iemācīties būt brīvam. Būt brīvam no apstākļiem, apkārtējās vides, citām personībām, bet par visu vairāk – būt brīvam pašam no sevis. Tikai tad, kad esam brīvi, spējam pilnībā dot un kalpot saviem līdzcilvēkiem.

Un visbeidzot – nebaidīsimies mesties dzīves straumē! Mēs esam šeit, lai gūtu pieredzi un zināšanas. Mēs daudz neko neiemācīsimies, ja izvairīsimies no realitātes un nepūlēsimies no visas sirds. Dzīves pieredzi var gūt ikvienā vietā. Dabas un cilvēces patiesības lauku sētā iespējams izzināt tikpat vai daudz efektīvāk nekā pilsētas trokšņos un burzmā.

Atcerēsimies – atrasto kļūdu izskaudīsim nevis ar to cīnoties vai tērējot gribasspēku un enerģiju, lai apspiestu nepareizo, bet pamazām attīstot īpašību, kura nekavējoties mūsu būtībā izdzēsīs „ienaidnieka pēdas”. Turklāt tā ir patiesā un dabiskā metode, kā attīstīties, un daudz efektīvāka nekā cīņa ar konkrēto kļūdu. Cīnīties ar kļūdu nozīmē stiprināt tās varu, visu uzmanību pievēršot kļūdas klātbūtnei un atkal iesaistoties cīniņā.

Būsim nelokāmi, ja esam nolēmuši uzvarēt, un apņēmīgi vēlmē sasniegt kalna virsotni. Ne mirkli nenožēlosim pieļautās kļūdas. Lielus panākumus nav iespējams gūt bez kļūdām un kritieniem, tie jāuztver kā pieredze, kas ļauj nākotnē paklupt retāk. Lai neviena doma par pagātnē pieļautajām kļūdām nespēj mūs nomākt! Tās ir bijušas un aizgājušas. Zināšanas, ko līdz ar tām esam guvuši, palīdzēs nākotnē no kļūdām izvairīties.

Avots: grāmata “Veselība pašu rokās. Par slimību patiesajiem cēloņiem un ārstēšanu”